Latvju dainas

Putna dēļ Meža mate
Garus kokus audzināja;
Meitas dēļ māmuliņa
Garus auda audekliņus.
Aud man svārkus, māmuliņa,
Krāsainiemi dzīpariem,
Lai es eju vizēdama
Kā saulīte uzlēkdama
Bij man sīku kamoltiņu
Brangu vēršu vezumiņš;
Sasavilku audeklinu
Daugaviņas garumā.

Deviņ’ manim sarkan’ brunču,
Pieci spranču lakatiņi,
Vēl tik liela dzīparnasta,
Ko uz priekšu audināšu.

Tu, māsiņa, es, māsiņa,
Metīsim audeklinu:
Tu paliksi zelta šķietu,
Es sudraba sitaviņas.

Es ar savu māmuliņu
Kopā metu audekliņu;
Zin dieviņis to dieniņu,
Kad mēs pušu dalīsim.

Nu es iešu tautiņās,
Visu darbu izmākuse:
Māku alu brūvēt,
Maizīti cept,
Māku aust audeklu
Sešām nītēm.
Kopā augām mēs, māsiņas,
Vienu kopu dzīvojām:
Kopā audām linu kreklus,
Kopā dreļļu paladziņus;
Vienai bija nītes, stelles,
Otrai zelta atspolīte.
Dzijas vērpu, dzijas audu,
Līdz dabūju paladziņus,
Līdz dabūju paladziņus,
Mīkstus vilnas lindraciņus.

Es bij’ liela audējina
Par visām meitiņām:
Es izaudu zvaigžņu deķi
Ar visiem mākoņiem.

Zaļa zāle, zaļa zeme,
Zaļa visa vasariņ’:
Izaud manim, māmuliņa,
Zaļu ziedu vilnānīt’.

Zaļa priede, zaļa egle,
Zaļa visa vasariņa;
Man māmiņa noaudusi
Zaļu zaļu lindraciņu.

Comments are closed.